Pirmo reizi latviešu teātrī ienācis spožs dramaturgs Pols Klodēls,

kura lugu “Dienvidus šķiršanās” skatām teātrī “Skatuve”

(...) Režisores saprāts
noņem lugai to briesmīgo slimību, kas piemīt latviešu teātrim, – salkanību, jūtināšanos un vārdu deklarēšanu. Jānim Reinim pēc Romeo nu ir atnākusi loma, kas nav mazāk sarežģīta par Šekspīra leģendāro varoni. Cik daudz Mezā lomā ir monologu! Jau pirmajā tikšanās skatā viņam jāizkliedz sava vientulība. Satrauktās domas kā zvirbuļi pie dzirnavām iztrūkstas, kad cilvēks sasit plaukstas (tā Iza par Mezā). Jānim Reinim nav paguruša, slimīga, deklaratīva indivīda toņu. Viņa priekšrocība – attiecībās ar Izu visu laiku valda pieskaršanās burvība, nevis grābstīšanās, nav afektētu izlēcienu. Aktieris zina, ka viņa varoņa sirdī ir aizdegusies uguns, un tikai pamazām loma tiek virzīta uz miesas un gara cīņu. Jā – zem dienvidus debesīm slēpsies arī atvari, kas vislielāko kulmināciju iegūs, kad Mezā ieradīsies pie mīļotās, kad notikumi ir guvuši citu gaitu. (...)

(...) Aurēlija Anužīte laimīgā brīdī sastapusies ar sarežģīti pārsmalcināto sievieti, kas atgādinās pašas aktrises laimes un izmisuma brīžus. Izas tuvināšanos un attālināšanos, neapmierinātības un skumju strāvojums tik trausli un reizē kārdinoši var atklāt vienīgi tāda būtne, kāda ir Anužīte. Šim skaistumam nav robežu, tā kā matērijas esamība pārvēršas skaistā idejā un nepakļaujas nekādām teorijām. Izu nekas nespēj pieveikt. Vienīgi liktenīgā Pusnakts bēguma straume, kad skaistā zvaigžņotā debess šķirs mūsdienu Džuljetu no Romeo. Iza it kā ir stiprāka par savu partneri Mezā, jo pēdējie vārdi skan: “Debesis un zeme – vai tad tās nav šeit, lai būtu kaut kam derīgas? Vai tad ir aizliegts būt kaut kam derīgam?” Un, paceļot savu un Mezā roku, viņas lūgums: “Atceries mani tumsībā, kad plauks tavs vīnadārzs!” (...)