Juna Foses luga “Vārds” teātrī “Skatuve”

Varu apbrīnot Annas Eižvertiņas fanātisko daiļrades programmu – iestudēt literāri augstvērtīgus, maz pazīstamus, pat elitāra rakstura darbus, labi zinot, ka uz tiem “neuzāķēsies” parastais skatītājs, kam ir tuva Žurka Kornēlija vai Kaupēns...

(...) Izrādes smarža
Tā slēpjas tajā klusinātajā, izlīdzinātajā kopspēlē, ko rada režija un ansamblis. Kā mēs esam noguruši no dūmu vāliem, bīdāmo platformu čerkstoņas, skaļi izkliegtas frāzes, nevērīgas autora stila pasniegšanas!

Anna Eižvertiņa audzina aktieros dziļu izjūtu, mistiski reibinošu attiecību pinumu, stingras izrādes celtnes pamatu redzot dialogā, kas šodien jau kļvis par deficītu. Īpatns dzidrums bija Šekspīra “Periklam”, grēcīgs ritējums Eliota “Kokteiļu vakaram”, nebēdnīga draiskulība Ziemassvētku izrādei “Sudraba slidas” ar Ingu Siliņu, Egiju Masaļsku, Elīnu Rikardi, Ivaru Kļavinski, Aigaru Mellakaulu, Vari Piņķi un Evisu Bertrandu atbildīgās lomās. Šodien, kad pazūd runas elegance, kā ēst ir vajadzīga Annas Eižvertiņas prasme attīstīt aktieru iekšējo tehniku. Cik bieži skatāmies izrādes un līdz pašām beigām nevaram nojaust, kas īsti šie cilvēki bijuši.

J. Foses lugā “Vārds” ir noskaņas par ģimenes garu, kas nav guvis harmoniju. Un tāpēc vārdi izgaist un pazūd bez sekām. Vai bērna piedzimšana mainīs situāciju, dzīves izjūtu – minēsim, kaut režija neved mūs pretim tumsai. Anna Eižvertiņa alkst laimes un augšāmcelšanās vārdus.