(...) Annas Eižvertiņas jaunākais iestudējums – amerikāņu izcelsmes angļu dzejnieka Tomasa Sterna Eliota (1888 – 1965) Kokteiļvakars (1950). Latvijā nekad neiestudēts, bet pasaulē pazīstams autors, viens no īpatnējākiem modernisma pārstāvjiem.(...)

(...)Taču Reilija – J. Paukštello – rīcībā atdotais 2. cēliens ir balva tiem, kuri nav aizgājuši mājās pēc juceklīgā un neizturami garā (1 stunda un 40 minūtes) pirmā cēliena. J. paukštello Reilijs ir nežēlīgs pret Eduardu un Lavīniju, maigs pret Cīliju, bet vienādi enerģetiski intensīvs pret visiem. Pat ja neesam psihoterapijas piekritēji, J. Paukštello spēj pārliecinat, ka viens cilvēks spēj otram palīdzēt – dziļāk saprast sevi un kļūt citādam, skaidrākam un labākam. Jo Eduards un Cīlija aiziet citādi nekā atnākuši. Eduards, kura dvēsles uzarums ir seklāks, atgriežas dzīve, Cīlija dodas, kā atlāsies vēlāk, nāvē. Izrādes emocionālā un arī makslinieciskā kulminācija ir Reilija saruna ar Cīliju. Gan I. Namniece, gan A. Anužīte pārliecinoši izpilda ārkārtīgi grūtu uzdevumu – nevis imitē intīmu dvēseles atvērtību, bet tik tiešām arī publiski uzplēš sevi. I. Namnieces varonē vairāk vientulības un rūgtas vilšanās savas līdzšinējās dzīves seklumā. A. Anužītes Cīlija turpretī burtiski apbur ar kādu bērnišķīgu neaizsargātību un vienlaikus ļoti spēcīgu, gaišu, spārnojošu tieksmi dzīvot citādi.(...)