Studijteātris Skatuve kā lidlauks jaunu režisoru izlidināšanai tautās kļūst aizvien svarīgāks, bijušais kinoteātris Daina, Annas Eižvertiņas pūliņu rezultātā pamazām pārtop tādā kā kultūras saliņā.(...)

(...)Nedaudz agrāk Skatuvē Rozīša kursabiedrs Regnārs Vaivars iestudēja poļu dzīvā klasiķa Tadeuša Ruževiča skandalozo lugu Baltās laulības. (...)

(...)Vērā ņemot Polijas katolisko principialitāti, teātriem tiešām bija grūtības ar šīs lugas dabūšanu uz skatuves. Un ir jau arī problēma, ja runājam par KĀ. (...)

(...)Skatuve pagriezta otrādi – skatītājs sēž “kaut kur pa vidu”, bet skatās uz balto zāles aizmuguri ar kinomehāniķu lodziņiem. Aiz viņa ir “īstā” skatuves kārba. Izrāde sākas ar skaņu mākslinieces Ievas Samtas meditatīvo ieskandinājumu, kas pa laikam vēl atskanēs. Vai mūzika, tās “indiskais zars” būtu kā atskaites sistēma šajā farsa pasaulē, caur kuru pārbaudīt savu ciešanu patiesīgumu? Tas skaidrs nav. Tāpat – cik “dabīgas” ir skatuviskās atļaušanās, kuras piedāvā izrādes veidotāji? Ne jau par puritānisku skurināšanos jādomā, bet – vai epatējošie līdzekļi attaisno mērķi (lugas atklāšanu). Vai kailie ķermeņi un jēlīgi šarmantie jociņi ļauj tikt tuvāk klāt pavisam ne spekulatīvajai Ruževiča pasaulei. Galu galā dramaturgs mums kaut ko vēsta (pieļauju, ka tas var šķist naivi), un, ja jau tomēr luga izvēlēta, tad kā atbilstīgs materiāls, nevis tāds, no kura gribēts “tikt nost”. Pagaidām vērojamās etīdes, kuru sacerēšanā režisors ielicis krietnu devu un relatīvas morāles, drīzāk like domāt, kā VIŅIEM (lasi – mums) trūkst, lai dzīve nešķistu mēslu bedre. Vai tas, ka mēs viens otru šā vai tā “piedrāžam”, varētu kalpot par laika zīmi? Nezinu, izskatās – tā domā “no teātra”. Un meiteņu ciešanas, savas seksuālās identitātes meklējumi te parādās kā spītīgs autsaiderisms – strupceļš, kurā nevar ilgstoši uzturēties. Tomēr tieši “nesakārtotība”, komforta trūkums, dvēseliska disonanse, kas pamazām pārņem, piemēram, mani, ir izrādes pozitīvā programma. Jo neērtāk, nedrošāk jūties skatīdamies, jo, šķiet, apmierinātāki ir izrādes veidotāji. Man šāds “piegājiens” Ruževičam tagad liekas produktīvāks nekā “lielās konceptuālās mākslas” radīšana no lugas. “Darba variants” – nesaķemmēts, neveikls – aizrauj, mudinot kaut kādu “publicistisku ziņkāri” (kaut vai par paaudzi, no kuras tevi šķir laika sprīdis un par kuru tu patiesībā nekā nezini). (...)