Teātrī "Skatuve" iestudētā Mihala Valčaka luga "Pirmā reize" ir netradicionāls stāsts par vienu no aktuālākajiem un biežāk aprunātajiem pagrieziena punktiem jauniešu dzīvē - par pirmo reizi, pirmo seksuālo pieredzi. Pareizāk sakot, par priekšstatiem, ar kuriem šis pirmreizīgais notikums ir apaudzis, vēlmēm to padarīt īpašu un par izgāšanos, joīstā pirmā reize visbiežāk pienāk negaidot.

Izrādi veidojuši gados jauni mākslinieki. Režisoram Viesturam Meikšānam šis ir otrais uzvedums teātrī "Skatuve" pēc pagājušajā sezonā iestudētās versijas par Servantesa "Dona Kihota" tēmu, bet Latvijas Kultūras akadēmijas 4. aktieru kursa studenti Ilze Ķuzule, Ilona Balode un Ivars Kļavinskis jau piedalījušies dažās profesionālo teātru izrādēs. Arī izvēlētā poļu dramaturga Mihala Valčaka luga pieder pie Polijas dramaturģijas visjaunāko laiku sacerējumiem. Tas ir formas ziņā neliels darbs sešās ainās ar epilogu. Lugas darbība noris kādas pilsētas guļamrajonā ar bedrainām, slikti apgaismotām ielām un pilnīgi vienādiem daudzstāvu namiem. Varoņu dialogi Ingmāras Balodes tulkojumā saglabājuši valodas dinamiku un atbilst nepiespiestai mūsdienu jauniešu leksikai, atstājot iespējas arī improvizācijām. Septembrī un oktobrī "Skatuvē" notika teatralizēti lasījumi, kuros latviešu publika varēja iepazīties ar lugu "Pirmā reize" un diviem citiem darbiem no nesen izdotās poļu dramaturgu jaunāko lugu antoloģijas ar nosaukumu "Pornopaaudze". Lugas "Pirmā reize" lasījums, kas, aktieriem darbojoties ar eksemplāriem rokās, jau bija izstrādāts gandrīz līdz pilnvērtīgas izrādes līmenim, kopš novembra vidus izvērties vienā no pēdējos gados interesantākajiem jauniešu auditorijai adresētajiem iestudējumiem latviešu teātrī.

Iestudējuma darbība nenotiek uz skatuves, tā pārcelta vienā līmenī ar skatītāju vietām, radot tuvuma efektu un it kā padarot izrādes varoņus par cilvēkiem no mūsu, tas ir, publikas, vidus. Scenogrāfs Gints Sippo spēles laukumu iekārtojis kā daudzdzīvokļu nama istabu ar īstu standarta logu dibenplānā, tikai sienas šai istabai ir caurspīdīgas, veidotas no vieglas konstrukcijas koka rāmjiem un līstēm. Dzīvoklis, kur notiek darbība, tēlots nereālistiski, tas atgādina būri, kur brīvprātīgi iesprostoti izrādes varoņi. Tāpat arī dzīve tajā ir tikai izlikšanās, mākslīga spēle — Ivara Kļavinska Karols lietainas nakts vidū ierodas ciemos pie Ilzes Ķuzules Magdas, lai pēc iepriekš izstrādāta scenārija, runājot ar šīs meitenes vārdiem, piedzīvotu "visskaistāko un visapzinātāko pirmo reizi, kāda jelkad pasaulē bijusi". Taču šī cēlā vēlme izstiepjas bezgalgarā komiskā un vienlaikus nedaudz skumjā abu galveno varoņu nesaprašanās un neveiklību virknē, kad abi jaunieši vēl un vēlreiz cenšas izspēlēt iecerēto attiecību veidošanās gaitu, līdz beidzot jau pēc daudziem gadiem sāk nojaust, ka mākslīga mīlestība nekad nebūs pilnīgi īsta.

Lugas vidusdaļā trīs ainu garumā darbība no realitātes pārceļas uz Karola sapņu pasauli. Sižets kļūst līdzīgs sirreālistu darbiem, kuros neiespējamās likumsakarībās, bez saprātīgiem laika un telpas nosacījumiem notiek deformētas, pat patoloģiskas parādības. Jaunieti vajā sapnis, kurā biedējošu stereotipu veidā koncentrēti norisinās visa viņa iespējamā kopdzīve ar Magdu pēc nenotikušās pirmās reizes. Grūti izprotamās, murga estētikā rakstītās sapņu ainas ir izrādes sarežģītākais posms. Tiek pārrauta raitā un komiskā sižeta līnija, un skatītāji uz mirkli zaudē loģisku sasaisti ar spēles laukumā notiekošo, kaut gan epilogā murgu ainas tiek sadzīviski izskaidrotas. Lai gaumīgi atveidotu sapņa estētiku, Viesturs Meikšāns izmantojis minimālus izteiksmes līdzekļus. Mainās apgaismojums, kļūst tumšāks, reālistiskā dzīvokļa iekārtojuma — galda, krēslu, gultu, trauku un citu interjera sīkumu — vietā redzami to silueti, bet no līstēm veidotās un ar koši sārtu tapešu rakstu klātas sienas sāk vēl vairāk līdzināties krātiņa restēm. Sapnī Karolam un Magdai pārdesmit minūšu laikā piedzimst bērns, jau pēc brīža zīdainis kļūst patstāvīgs un aizbēg no vecākiem, atstājot viņus iegrimšanai bezjēdzīgā laulības dzīves rutīnā. Psihes slēptie slāņi miegā biedē Karolu ar dažādām stereotipiskām situācijām, kas apdraud vīrieša un sievietes attiecību burvību. Viņš un Magda aiz bailēm sabojāt savu mīlestību paši uzcēluši mākslīgu psiholoģisku krātiņu un tā ne vien sabojājuši jebkādas patiesas jūtas, bet padarījuši tās absurdas.

Spraigi, vitāli dialogi un aktieru ārējo izpausmju komisms izrādē apvienots ar gandrīz traģisku notikuma izskaņu. Jo stāsts taču ir par to, kā divi jaunieši nesatiekas un kā emocijas, kas jaunības maksimālismā sauktas par mīlestību, ar laiku vai nu aizmirstas, vai pārvēršas bezcerībā. Vistuvāk traģikomēdijas žanram ar dabiskumu un dzīvu skatuves izjūtu nonācis Ivars Kļavinskis. Viņa Karols latviski runā ar krievu akcentu un, šķiet, izstaro slāviski naivu atvērtību mī|otās vēlmei izspēlēt pirmo reizi kā mazu teatrālu priekšnesumu. Šāds traktējums piešķir tēlam interesantu ārējo izteiksmi un paplašina izrādes vēstījumu saturiskā līmenī, jo par Magdas un Karola atsvešināšanās cēloni, iespējams, kļūst arī neizbēgami atšķirīgās mentalitātes, kas mūsdienās ir pietiekami aktuāla tēma. Izrādes gaitā Ivara Kļavinska varonis, apjaušot mīlestības absurdumu, arvien vairāk nosliecas traģisma virzienā. Aktieris līdzinās skumjajam klaunam Pjēro, kuram lūst sirds mīļotās Kolumbīnes dēļ. Viņš ir žēlojams, par spīti komismam, un vienlaikus smieklīgs, lai arī cieš mīlas mokas. Ilze Ķuzule atveido Magdu kā prātīgu, nedaudz spītīgu un nervozu meiteni, taču aktrise nav nobijusies arī no lomas komisma, kas izpaužas nemitīgās garastāvokļa maiņās. Šķietami vienkāršajam tēlam Ilze Ķuzule spēj piešķirt meitenīgu noslēpumainību. Rodas sajūta, ka Magda dzīvojusi arī pirms izrādē ietvertajiem notikumiem un viņai bijusi kāda skatītājiem nezināma, bet dziļa un sāpīga pieredze, kas piespiedusi attiecības ar Karolu veidot mākslīgas, toties apzinātas un prognozējamas.

Diezgan mulsinoša iestudējumā ir Ilonas Balodes loma. Lugā parādās tikai divas darbojošās personas — Viņš un Viņa, abu galveno varoņu vārdi minēti dialogos, taču izrādē darbojas vēl trešais tēls — Ilonas Balodes atveidotā meitene, kura pēc Magdas pārvākšanās uz citu mitekli apmetas spēles laukumā iekārtotajā dzīvoklī, tāpēc Karols meiteni pārpratuma dēļ apciemo un viņa rādās arī puiša murgos. Pārējā izrādes laikā Ilona Balode kā Magdas otrais es vai kāda cita nereālistiska būtne klusi pastaigājas aiz dzīvokļa caurspīdīgajām sienām, dzied, kad vajadzīga mūzika, un reizēm reaģē uz pārējo varoņu replikām. Nekļūst skaidrs, kas ir šis tēls un kāda tam nozīme Karola un Magdas dzīvē. Iespējams, režisors atvēlējis Ilonai Balodei par maz spēles telpas.

Viesturs Meikšāns iestudējumā "Pirmā reize" spējis saistošā, vieglā, taču filozofiski ietilpīgā formātā atklāt jauniešu attiecību kvintesenci. Jaunais režisors prot uzrunāt publiku, īpaši savas paaudzes skatītājus, un tā mūsdienu mākslā ir ļoti vērtīga prasme.