Pret visu, ko Anna Eižvertiņa dara teātrī «Skatuve», spēju attiekties tikai ar visdziļāko cieņu. Mūsdienās grūti atrast vēl neejošākus autorus kā Polu Klodēlu un tagad Fjodoru Dostojevski, bet Eižvertiņa, kas nekad teātrī nav gājusi vieglākos ceļus, ņem un iestudē tieši tos. Laikam taču tāpēc, ka literatūra lieliska un pašai interesanti. Un kur nu vēl labāku iekšējo un citu apstākļu diktētu motivāciju mākslas darba tapšanai.

Abi Annas Eižvertiņas veiktie «Skatuves» lieliestudējumi — Klodēla «Dienvidus šķiršanās» un Dostojevska «Lēnprātīgā» — liecina par konsekvenci. Attiecību modelī dramaturgs–režisors–aktieris Annas Eižvertiņas iestudējumos noteicošais vārds pieder dramaturgam (precīzāk — literārajam pirmavotam), tad aktierim un tikai pēc tam režisoram.

Dostojevska stāsts «Lēnprātīgā» tapis 1876. gadā ciklā «Rakstnieka dienasgrāmata», ko no 1873. līdz 1881. gadam Dostojevskis regulāri raksta un publicē gan žurnālos, gan kā atsevišķu izdevumu. Rakstnieka dienasgrāmata tapusi, galvenokārt balstoties uz autora dzīves vērojumiem un to izraisītām pārdomām. Kaut arī Dostojevskis pats «Lēnprātīgo» definē kā fantastisku stāstu, tā tapšanu esot inspirējuši divi reāli gadījumi Pēterburgā. 1876. gada rudenī pašnāvību, izlecot pa logu, rokā turēdama svētbildi, izdarījusi kāda šuvēja Marija Borisova, savukārt 1875. gadā risinājies tiesas process pret kāda no pulka padzīta un par augļotāju kļuvuša gvardes kapteiņa Sedkova atraitni, kura vīra dzīves laikā aiz riebuma pret viņu un viņa nodarbošanos gribējusi izdarīt pašnāvību, bet pēc vīra nāves viltojusi viņa testamentu. Pēc uzbūves stāsts ir anonīma, no armijas padzīta un tagad par aizdevumu kases īpašnieku kļuvuša vīra iekšējais monologs pēc sievas pašnāvības, kurā viņš atceras visu savu un «Lēnprātīgās» attiecību vēsturi (tieši šo it kā neiespējamo iespēju — padarīt dzirdamu un pierakstāmu cilvēka iekšējo domu plūsmu — Dostojevskis šā stāsta kontekstā dēvē par fantastisku). Galvenā varoņa problēma ir Dostojevska daiļradei gana tipiska: divu vientuļu, dažādu iemeslu dēļ sabiedrības atstumtu cilvēku psiholoģiskas nesaprašanās drāma, kuri tā vietā, lai rastu savstarpēju mierinājumu, viens otru iznīcina. Sākotnēji augļotājs — inteliģents, kurš citē «Faustu» un atriebjas sabiedrībai, kas tam nodarījusi pāri, — visādi pazemo savu patiesībā ļoti mīlēto, lēnprātīgo sievu, jo vairāk par visu baidās izskatīties smieklīgs viņas acīs. Stāsta beigās situācija mainās. Tagad, sievas klusā iekšējā lepnuma salauzts, augļotājs nonāk lūdzēja lomā, bet nu vairs iekšēju izlīdzinājumu nespēj atrast viņa, tāpēc izlec pa logu, rokā turēdama ikonu, tātad — nevis protestēdama pret Dieva pasaules netaisnīgumu, bet gan paļaudamās uz tās žēlastību.

Annas Eižvertiņas uzveduma galvenā vērtība ir šā stāsta izstāstīšanā, jo, principiāli nelaužot Dostojevska piedāvāto struktūru — viena cilvēka iekšējais monologs, kas dažbrīd sarunājas pats ar sevi, dažbrīd vēršas pie iedomāta sarunas partnera un dažbrīd atceras kādus pagātnē notikušu sarunu fragmentus —, diez vai ir iespējams to iestudēt citādi, ja ne vien kā monoizrādi. «Skatuvē» tieši tā arī notiek — Mārtiņš Vilsons kopā ar Aurēliju Anužīti, atsevišķās epizodēs arī ar Anitu Sproģi un Daini Sumišķi, maksimāli realitāti ilustrējošos apstākļos, ko gan krietni pabojā juceklīgās gaismas (scenogrāfs Ivars Noviks, kostīmu māksliniece Justīne Eižvertiņa, gaisma Sergejs Južkovs), profesionāli godprātīgi nolasa Dostojevska stāstu «Lēnprātīgā». Grūti nepamanīt, ka īsā laikā tas ir jau otrais prozas lasījums latviešu teātrī pēc Maijas Apines piedāvātā G. K. Čestertona romāna «Cilvēks, kurš bija Ceturtdiena» Jaunajā Rīgas teātrī. Lai gan teksts kā pašvērtība abos gadījumos tiek padarīts par prioritāti, tādējādi salēninot izrādes temporitmu, tomēr atšķirību ir gana daudz, un tās visas runā par labu «Lēnprātīgās» iestudējumam. Kaut vai apjoms (īss stāsts un vērienīgs romāns) un piemērotība skatuvei (viena izvērsta psiholoģiskā līnija un sazarots sižets ar daudziem notikumiem).

Vēl viens Annas Eižvertiņas vēsturiskais nopelns ir labu, dažādu iemeslu dēļ ārpus citiem teātriem palikušu aktieru izmantošanā nopietnās lomās. Kopš atkalatgriešanās Latvijā «Skatuvē» profesionālo mājvietu radusi Aurēlija Anužīte, «Dienvidus šķiršanās» galveno vīriešu lomu spēlē Jānis Reinis, bet «Lēnprātīgajā» galveno atbildības nastu iznes Mārtiņš Vilsons. Dostojevska uzrakstītais augļotāja raksturs ir ārkārtīgi pretrunīgs — viņš gandrīz visu laiku apzināti rīkojas pretēji tam, kā patiesībā vēlētos, turklāt viņā ir ļoti daudz krievu literatūrai arhetipiskā mazā, liekā cilvēka iezīmju — slimīgas bailes izskatīties smieklīgam un tapt pazemotam apvienojumā ar izmisīgu vēlmi būt vajadzīgam, saprastam un paša nicinātās sabiedrības pieņemtam. Liekā cilvēka tēma mūsdienu Latvijā ir pat ļoti aktuāla, tomēr Mārtiņa Vilsona aktieriskā struktūra šķiet pagalam nepiemērota šāda tipa lomai. Aktieris, apveltīts ar absolūto organiku un milzīgu profesionālo pieredzi, labi tiek galā ar sarežģīto uzdevumu — gandrīz vienpersoniski norunājot visu tekstu, noturēt publikas uzmanību divarpus stundu garumā. Tomēr šis pievilcīgais, kaut arī vairs ne jaunais vīrietis ir pārāk harmonisks, sirsnīgs, mīlošs un izlēmīgs, lai kļūtu saprotamas tās pretrunas, kurās viņš it kā atrodas. Mārtiņa Vilsona versijā stāsts iznāk galvenokārt par neatbildētu mīlestību, kas Dostojevska piedāvājumu tomēr vienkāršo. Apgalvot, ka tāda — romantizēti melodramatizēta — ir arī režisores pozīcija, es šoreiz neņemos. It īpaši tāpēc, ka šķietami no nekā «Lēnprātīgās» tēlu izveido Aurēlija Anužīte. Aktrise lomā gandrīz bez teksta vispirms jau panāk grūti aptveramu fizisku pārmiesošanos trauslā sešpadsmitgadīgā meitenē, bet vissvarīgākais — klusēdama iemieso noslēpumainību un absolūto pievilcību. Viņa šķietami, pārfrāzējot Raini, ir ne no šīs saules un šā laika, it kā tikai uz mirkli būtu ienākusi šai dzīvē paviesoties jau ar apziņu, ka drīz aizies. Blakus Anitas Sproģes reālistiski ļoti konkrēti un sadzīviski precīzi nospēlētajai Lukerjai Anužītes Lēnprātīgā šķiet gluži vai efemēra būtne. Tieši Aurēlijas Anužītes varones klusējošā, bet tik izteiksmīgā klātbūtne neļauj saukt «Lēnprātīgo» par radioteātri, ko interesanti ir tikai klausīties.