Pirmizrāde
“Lēnprātīgā” (pēc F. Dostojevska stāsta motīviem) Neatkarīgajā teātrī “Skatuve”
16. aprīlī 18.30
un 18. aprīlī 17.00

Svecīte Meistaram
"Vienmēr esmu bijusi augstās domās par Dostojevska literatūru - tāpat kā visa civilizētā pasaule - , tikai man nekad dzīvē nav gadījies tai pieķerties, protams, ja neskaita studentu darbus," režisores Annas Eižvertiņas atbilde uz "kāpēc Dostojevskis - šeit un tagad?". "Gribējās beidzot pašai pamēģināt - vai spēju saprast viņa domāšanu un uzlikt to uz skatuves." No pusjanvāra ilgušais darba process Annai sniedzis jaunu atklāsmi: "Pasaules literatūrā visur runā par apziņas plūsmu, ko savā romānā "Uliss" atklājis Džeimss Džoiss, bet Dostojevskis to izdarīja jau 50 gadu agrāk!" Režisori ārkārtīgi iespaidojis stāsts "Lēnprātīgā". "Fantastisks. Tieši tāpēc, ka tik izcili reālistisks." Anna pastāsta - nesen bijusi uz festivālu "Zelta maska" un atjaunotajā "Hram Spasiķeļ" nolikusi Dostojevskim svecīti...

Viss tikai tevis dēļ
Stāsta (un arī izrādes) sižeta pavediens vērpjas ap galveno varoni - vīrieti gados, kurš tikko pārcietis baismu traģēdiju - viņa skaistā, jaunā sieva (Lēnprātīgā - Aurēlija Anužīte) izmetusies (izlēkusi, izkritusi, izmesta?) pa logu ar Dievmātes svētbildi rokās... Un nu Viņš (Mārtiņš Vilsons) izmisīgi cenšas noskaidrot - kāpēc? It kā taču gan pats, gan pašu mīlēja... "Šobrīd viegli iedomāties sevi kā lielu, baltu papīra lapu, uz kuras mēs visi intensīvi rakstām, bet lasīt nedrīkst..." domīgi novelk Aurēlija. "Bet ko es te čivinu - cik Mārtiņam liela un sarežģīta loma, viss izrādes smagums vienam jāiznes!" - "Viss tikai tevis dēļ! Stāsts ir par tevi! Tu esi cēlonis!" Mārtiņš iebilst. Beidzot abi vienojas: abi ir cēloņi un abi - sekas. Šai pasaulē viss ir nesaraujami saistīts. Pat ja šķiet, ka lēnprātība itin nemaz neatbilst kāda tēlam, var taču būt, ka "lēnprātība" ir atslēgas vārds attieksmei pret pasauli vai sinonīms dvēseles gudrībai…

Dostojevskis kamerstilā
Eižvertiņa ir pārliecināta - krievu literatūra un dramaturģija pieprasa īpašu vidi - gandrīz reālistisku, jo "nosacīti cauri netikt". Par izrādes vidi rūpējas scenogrāfs Ivars Noviks un kostīmu māksliniece Justīne Eižvertiņa. "Ļoti būtiski - šī ir izteikta tuvplānu izrāde, tāpēc spēles telpa atradīsies maksimāli tuvu skatītājiem, kuri savukārt sēdēs pie pašas skatuves malas un varēs izpētīt visas Mārtiņa krunciņas un Aurēlijas acu izteiksmes." Maksimāls pietuvinājums un atmiņu monologs. Skatītājs - kā liecinieks intīmam domāšanas un atklāsmju procesam; kā garīdznieks, kuram grēcinieks izsūdz savus grēkus; kā tiesnesis otra dvēseles tiesā. Iztēlojieties skatuves gaismēnu spēli, piesummējiet cilvēciskas pretrunas, priekus, ciešanas un kādu krievu romanci - Dostojevskis kamerstilā.

Neglābjami talantīgi
Bet kāpēc tieši šie aktieri - Aurēlija un Mārtiņš (izrādē darbojas arī Anita Sproģe, Jānis Reinis un Dainis Sumišķis)? "Pirmkārt, man ar Aurēliju ir īpašas attiecības, varētu teikt - ar "Dienvidus šķiršanos" atvilku viņu no Lietuvas uz Latviju; otrkārt, viņa ir mana bijusī audzēkne - lieliski viena otru saprotam; treškārt, es viņu uzskatu par neglābjami talantīgu!" Savukārt par Mārtiņu režisore saka: "Lai nospēlētu Dostojevski, jābūt kārtīgām iekšām, prātam, zināmai devai talanta, spējai līdzpārdzīvot - Mārtiņam tas viss ir." Anna atzīst - sākumā gan bijusi nedaudz nobijusies, vai aktierim ar režisori "klapēs", taču jau pirmajā mēģinājumā piefiksējusi - abiem līdzīga humora izjūta, ķiķinot tajās pašās vietās. Bet ko pats uzrunātais? Izturas aizdomīgi mierīgi. "Mēģinām atklāt Meistara dziļo domu. Visu to biezumu, ko Fjodors mums devis, vajadzētu izcelt laukā neskartu, lai nemuļļātos tikai pa virsējo trešdaļu. Jāsaglabā humors - nedomāju, ka Dostojevskis būtu rakstījis ar nopietnībā pārgrieztu ģīmi, - humors taču ir bruņa, kas dara nopietnību izturamu." Sarunas nobeigumā Mārtiņš palūdz atļauju nolasīt vārdus, ko Dostojevskis pierakstījis, būdams 18 gadu vecs: "Cilvēks ir noslēpums, ko vajag atminēt. Ja to minēsi visu mūžu, tad nesaki, ka esi zaudējis laiku. Es nodarbojos ar šo noslēpumu, jo gribu būt cilvēks."